Jujutsu

« Cilvēces primārais uzdevums kopš pirmsākumiem ir bijis mācīties aizstāvēt sevi, savu ģimeni, savu cilti, savu tautu, savu zemi »

Mūsu klubs oficiālo dzimšanas dienu svin 2002. gada 7. februārī. Tika dibināta sabiedriskā organizācija Sporta un Kaujas mākslu klubs  « SATORI ».

Kāpēc « SATORI » — paldies jāsaka mūsu kluba biedram, manam līdzgaitniekam, darba kolēģim un fanātiskam cīņas mākslu entuziastam Igoram Cīrulim, kurš kluba dzimšanas laikā atnāca pie manis un teica: « Edža, enciklopēdijā atradu vārdu SATORI — Atklāsme, apgaismība, kuru nepieciešams sasniegt ilgstošu treniņu rezultātā ».

Mūsu biedrība nodarbojas ar tuvcīņas apmācību, organizējam seminārus, kursus, paraugdemonstrējumus un sacensības. Pasniedzam tūrisma un izdzīvošanas pamatus, organizējam pārgājienus, nometnes un sporta svētkus skolās un vasaras nometnēs. Sagatavojam un apmācām apsardzes darbiniekus.

Kopš 2002. gada mūsu klubs iekļauts Latvijas Džiu-Džitsu un Kobudo federācijā. Mūsu kluba audzēkņi piedalās visu veidu cīņas sporta sacensībās, atkarībā no iespējām un sagatavotības līmeņa. Divi mūsu audzēkņi ir Eiropas čempionāta Ashihara karatē medaļnieki.

Esam uzaudzinājuši labu cīnītāju (un vienkārši godīgu līdzpilsoņu) plejādi, ar kuru varam lepoties un ļoti ceram, ka mūsu audzēkņiem dzīvē noder pie mums iegūtās iemaņas.

Satori dzimšana

Biedrību Sporta un Kaujas mākslu klubs  « SATORI » dibināja Valmierā – Vidzemes sirdī, tādi kaujas mākslu entuziasti, kā es — Eduards Vagalis, kā arī Igors Cīrulis, Agnis Jakubovičs, Gatis Kalniņš, Andrejs Fjodorovs un visi tie daudzie kluba biedri, atbalstītāji un entuziasti, kas ar darbiem, materiāliem, līdzekļiem un protams, labām domām atbalstīja un izveidoja mūsu klubu par tādu, kāds tas ir tagad. Bet vēl ir garš ceļš ejams.

Sākotnēji klubs veidojās uz spēka struktūru bāzes un reālās darbībās gūtajām iemaņām, un cīņas pieredzes. Sapratām, ir laiks un vēlēšanās to dot citiem, jo visi kluba veidotāji un instruktori bija policijas, apsardzes vai citu militāro struktūru darbinieki un apmācības instruktori.

Kluba bāze uz doto brīdi ir Valmieras cietuma aprūpē esošā armijas kazarma. Tāpat nodarbības notiek Rīgas policijas sporta kluba telpās, Līgatnes vidusskolā  un Baložu vidusskolas sporta zālē.

Kluba mērķos ietilpst radīt nepieciešamos apstākļus sporta un kaujas mākslu attīstībai Vidzemē, organizēt sacensības un apmācīt cilvēkus pašaizsardzībai. Ar sportiskām aktivitātēm ieinteresēt jauniešus, lai mazinātu ielas ietekmi un radītu alternatīvu jau policijas uzskaitē esošajiem.

Sportiskās aktivitātēs iesaistīt iedzīvotājus, jo īpaši bērnus un pusaudžus veselīga dzīvesveida apguvē, attīstīt tautas masās pozitīvas morālās un garīgās vērtības izpratni.

Kāpēc mēs to daram?

Lasot dažādu literatūru par cīņas mākslām, piesaistīja  Starptautiskās kaujas karatē savienības vadītāja Andreja Kočergina dzīves nostāja attiecībā uz Cīņas mākslu un attieksmi pret to. Viņa viedoklī der ieklausīties, jo viņa pieredze ļauj spriest par viņa vārdu patiesumu. Tie cīnītāji, kas ir ielikuši savu sirdi cīņas mākslās, arī izpratīs viņa vārdu nozīmi.

Iespējams, mēs neesam paši stiprākie un paši rezultatīvākie, bet pilnīgi noteikti ir tas, ka mēs neesam nekam nederīgi ļaudis. Mēs kategoriski nepieņemam intrigas, baumas un nelietību. Mēs nedalām varu un naudu. Tas ļauj mums cerēt, ka mēs, pirmkārt, esam audzināti ļaudis un, tikai pēc tam, cīnītāji, kam nav svešas ambīcijas.

Mēs esam kopā tāpēc, kad mēs ticam izvēlētā Ceļa pareizībai. Mūs vieno kopīgi dzīves principi un ideāli.

Galvenās cīnītāja īpašības ir godīgums un krietnums.

Mēs esam viena ģimene – brāļi un māsas pēc ticības un asinīm, ko mēs esam  izlējuši uz tatami.

Īsts cīnītājs nekad neapkaunos mūsu karogu un savas valsts karogu. Viņš nekad nenodos patiesas vīrišķības un patriotisma ideālus. Mēs mīlam savu valsti un kalpojam viņas tautai. Ja Jūs uzskatāt, ka šie ideāli nav jūsu dzīvības vērti, tad jūs neesat īsts cīnītājs un savas valsts pilsonis.

Treneris — tā ir milzīga atbildība, kas ir jānopelna. Vest cīnītājus cīņā uz uzvarām var tikai kristāli tīrs cilvēks, kas svēti tic tai lietai, kurai viņš atdod savus spēkus un zināšanas un kas saprot to atbildības nastu, kas jānes mūsu draudzīgās ģimenes priekšā.

    Īsti cīnītāji nepadodas, viņi cīnās neskatoties uz cīņas iznākumu un citiem cīņas sīkumiem, kas spēj sagraut cilvēka garu tiem, kas garā nav tik stipri un sagatavoti kā mēs.

Mums pilnīgi noteikti nav jāuzvar katrās sacensībās – mūsu pienākums ir nezaudēt, un tam pilnīgi pietiek, bezspēkā sabrukt, atdodot visus spēkus cīnoties pēc uzvaras.

   Ja mēs uzskatam, ka mums ir jāizsaka savs personīgais viedoklis, kas atšķiras no vispārpieņemtā, tad katrs no mums to izdarīs atklāti, maksimāli pieklājīgi un korekti, cenšoties nejauši neaizskart savus kolēģus ar savu pozīciju. Intrigas un liekulība nav pieņemamas mūsu ģimenē. Pirmkārt, mēs padomāsim par savas organizācijas godu, un tikai pēc tam par personīgām ambīcijām.

Ja es apkaunošu savas valsts pilsoņa, vīrieša un karavīra vārdu, tad man nav vietas īstu cīnītāju rindās.

A. Kočergins

Viņš nevienam neuzspiež savu viedokli, bet viņa vārdi runā paši par sevi.

Ar patiesu cieņu pret šo cilvēku…Oss!

Eduards Vagalis

Par treniņiem un treneriem.

Ik pa brīdim pie cīņu pasaules apvārkšņa parādās super meistaru zvaigznes, kas patrenējušies pāris gadus, varbūt uzvarējuši pāris lauku turnīros un skaisti spriež - kura cīņa labāka, kura stiprāka, kura reālāka. Gudri filozofē par to, kā būtu ja būtu, bet nav.. Ko par to domājat Jūs! Mēs domājam tā:

Cīņu pasaulē visu nosaka praktiskā darbība. Tu vari sist sev pie krūts un pie spoguļa dižoties ar saviem sasniegumiem, bet patiesībā, kā trenerim, visu nosaka cik tev ir audzēkņu, kā tu māki ar viņiem strādāt un popularizēt šo, vai citu cīņas veidu. Svarīgi ir ko viņi par tevi domā un ko tu spēj iemācīt. Un tas, uz tā fona, kad neslēp viņus no pasaules, neuzliec slepenības plīvuru stāstot par dzimtas vecvectēvu cīņas noslēpumiem, vai „superspecnazā” parakstītiem neizpaušanas dokumentiem. Ļauj viņiem apmeklēt dažādu stilu sacensības un seminārus, citas nodarbības un apmācības metodes un esi pārliecināts par to ko pats dari. Tev nevajag par citiem izplatīt tenkas un melus, stāstot cik pats esi labs uz viņu fona.

Savukārt apmācot apsardzes darbiniekus darbam, vai civilos pašaizsardzībai ir svarīga tava paša reālā dzīves pieredze, jo nevar iemācīt cilvēku rīkoties, ja pats nekad neēsi redzējis un saskāries ar īstu huligānu, noziedznieku, vai vienkārši ielas kausli.

Jo mazāk cilvēks dzīvē ir redzējis, jo nopietnāku sejas izteiksmi viņš taisa cīņas zālē un mēģina visiem radīt « Skarbā veča »  priekšstatu. Bet varbūt patiesībā aiz drūmās un super pareizās ārienes slēpjas kompleksu nomocīta dvēselīte, kura mēģina kompensēt bērnības pāri nodarījumus no citu vienaudžu puses, kam nav izdevies sevi pierādīt « Kaujas Laukā » 

Mūsu klubs ir Latvijas Džiu-džitsu federācijas biedrs. Kas man personīgi patīk Latvijas Džiu-džitsu federācijā, tad tas, ka visiem instruktoriem ir reālā darba pieredze un nav svarīgi vai tā ir milicijā, policijā, armijas SUV, vai apsardzes dienestos gūta. Nav noslēpums, kad mūsu dzīves apstākļi ir spieduši mūs visus piestrādāt apsardzes dienestos gan klubos, gan firmās un mēs neesam smādējuši arī šo dzīves pieredzi.

Savukārt apmācot apsardzes darbiniekus darbam, vai civilos pašaizsardzībai ir svarīga tava paša reālā dzīves pieredze, jo nevar iemācīt cilvēku rīkoties, ja pats nekad neēsi redzējis un saskāries ar īstu huligānu, noziedznieku, vai vienkārši ielas kausli.

Jo mazāk cilvēks dzīvē ir redzējis, jo nopietnāku sejas izteiksmi viņš taisa cīņas zālē un mēģina visiem radīt « skarbā veča ».  priekšstatu. Bet varbūt patiesībā aiz drūmās un super pareizās ārienes slēpjas kompleksu nomocīta dvēselīte, kura mēģina kompensēt bērnības pāri nodarījumus no citu vienaudžu puses, kam nav izdevies sevi pierādīt «Kaujas laukā ».

Mūsu klubs ir Latvijas Džiu-džitsu federācijas biedrs. Kas man personīgi patīk Latvijas Džiu-džitsu federācijā, tad tas, ka visiem instruktoriem ir reālā darba pieredze un nav svarīgi vai tā ir milicijā, policijā, armijas SUV, vai apsardzes dienestos gūta. Nav noslēpums, kad mūsu dzīves apstākļi ir spieduši mūs visus piestrādāt apsardzes dienestos gan klubos, gan firmās un mēs neesam smādējuši arī šo dzīves pieredzi.

Uz doto brīdi varam pateikt – mēs esam praktiskās cīņas federācija. Mēs esam atteikušies no sadarbības ar tiem, kas neievēro mūsu federācijas nolikumus un darbojas pretēji tās interesēm. Kas neciena mūs, mūsu darbu un kuru pašu darbi nesakrīt ar vārdiem un uz kuriem nevar paļauties grūtā brīdī. Mums svarīgi ir apzināties, kad mēs esam komanda, mēs ne tikai popularizējam savu cīņas sistēmu, bet arī mācām cilvēkiem izkļūt no dažādām reālās dzīves nepatīkamām situācijām. Nekad dzīvē nesanāk ieplānot notikumus uz visiem 100%, jo īpaši kas attiecas uz personīgo drošību, bet mēs cenšamies parādīt un iemācīt darboties pareizā virzienā. Nesastingt, bet darboties, kas jau ir puse no uzvaras!

Vēsture

Džiu džitsu ir radies feodālajā Japānā, kā neapbruņota samuraja pašaizsardzības māksla, iespējams arī pret smagi apbruņotu pretinieku vai arī pret vairākiem uzbrucējiem. Pirmās džiu džitsu skolas parādījās 16. gadsimtā. 17. gadsimtā Japānā pēc vairākiem pilsoņu kariem izveidojas ilgi gaidīts miers. Sākās džiu-džitsu attīstība un vairāku virzienu un skolu (ryu) veidošana.

19. gadsimta beigās Imperators Meidži sāka valsts reformu vērstu uz valsts modernizāciju. Oficiāli tika likvidēta samuraju kasta, tika aizliegts ikdienā nēsāt zobenu. Kopā ar armijas un ieroču modernizāciju džiu džitsu skolas zaudēja savu aktuālitāti.

Daži meistari sāka džiu džitsu pielāgošanu jaunajiem nosacījumiem. Minētā periodā no džiu džitsu ir attīstījušies tādi pasaulē populāri austrumu cīņu veidi kā džudo (pamatlicējs Dzigaro Kano; 1882. gadā) un aikido (pamatlicējs Morihejs Uešiba; 1920. gadā).

Tiem, kas turpināja senās tradīcijas, bija grūti izdzīvot izveidotos apstākļos. Daudzas skolas pārtrauca darbību un džiu džitsu meistari pameta valsti, tādējādi aizsākot džiu džitsu izplatību visā pasaulē.

Džiu-Džitsu / Jiu-Jitsu

Ko saka par to enciklopēdija – Vikipedija

Džiu džitsu (japāņu: 柔術, jūjutsu; audio (palīdzība·info), IPA: [ˈdʑɯɯ.dʑɯ.tsɯ] ir japāņu cīņas sporta veids. Burtiski «džiu džitsu» var tulkot kā «elastīgā māksla». Džiu džitsu ir cīņas māksla, kurā uzsvars tiek likts lai attīstītu savu elastību, un pretinieka uzbrukuma enerģiju izmantotu savai aizsardzībai. Džiu džitsu aptver teju vai visus cīņas paņēmienu veidus – metienus, sitienus, spērienus, satvērienus, žņaugšanas tehniku un sāpju paņēmienus, tāpēc tas bieži tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem pašaizsardzības veidiem.

Pakāpes

Džiu džitsu skola savus audzēkņus iedala divās kategorijās. Mācekļa pakāpe (KYU), un meistara pakāpēs (DAN). Tradicionāli mācekļiem tiek piešķirtas KYU pakāpes no piektā līdz pirmajam KYU. Piektais KYU (dzeltenā josta) ir zemākā mācekļa pakāpe. Tai seko 4 KYU (oranžā), 3 KYU (zaļā), 2 KYU (zilā), 1 KYU (brūnā). Iegūstot pirmās pakāpes melno jostu (1.DAN) melno jostu, skolnieks no mācekļa kļūst par meistaru. Pavisam pastāv 10 pakāpju melnās jostas (1.-10.DAN).

Džiu-džitsu mūsdienās

Var teikt, ka līdz mūsdienām džiu-džitsu ir attīstījies trijos virzienos — klasiskajā, sportiskā un praktiskajā. Tradicionālas jeb klasiskās džiu džitsu skolas aptver novirzienus, kuros šo cīņas māku apgūst saskaņā ar konkrētās skolas tradīcijām un kanoniem. Sportiskā virzienā praktizē galvenokārt sitienu un cīņu tehnikas, kas ir atļautas pēc sacensību noteikumiem. Praktiskajā virzienā uzsvars ir uz pašaizsardzību un bieži tiek izmantotas ne tikai tradicionālas džiu džitsu tehnikas, bet arī tehnikas no džudo, sambo, boksa, muai tai, karatē un citām cīņām. Šajā virzienā, atšķirībā no sporta, parasti izmanto visu džiu džitsu tehnikas arsenālu — no sitieniem un metieniem līdz sāpju paņēmieniem un ieročiem.

Mūsdienās džiu-džitsu vai to elementi arī tiek apgūti policijā un armijā.

Džiu džitsu nodarbība kādā Japānas skolā ap 1920. gadu.

Nosaukuma oriģināls 柔術

Citi nosaukumi džu-džutsu, džu-džitsu

Izcelsmes valsts — Japāna

Pamatlicējs Nav zināms; adaptēja samuraji.

Pazīstāmie meistari Dzigaro Kano

Izveidošanas datums aptuveni 16. gadsimtā

Priekšteci Samurāju cīņas mākslas

Pēcnācēji Aikido, Hapkido, Džudo, Brazīļu džiu-džitsu.